Teātris

Aizvadītā gadsimta septiņdesmitajos gados režisors Jānis Streičs uzņem divsēriju filmu "Teātris", kuras scenārija pamatā - britu rakstnieka Viljama Somerseta Moema 1937. gadā sarakstītais tāda paša nosaukuma romāns. Filmas notikumu centrā - slavena aktrise Džūlija Lamberte, viņas ģimene, draugi un, protams, teātris. Pats filmas autors, parādoties kadrā kopā ar Džūliju Lamberti, it kā pieteic ironisko intonāciju, kas raksturīga filmai – gan rādot Džūlijas attiecības ar vīru Maiklu (Londonas skaistāko vīrieti), ar draudzeni Dolliju, kuras garīgā barība ir skandāli augstākās sabiedrības dzīvē, rādot teātra aizkulišu intrigas, rādot Džūlijas bezcerīgo romānu ar frantu Tomu Fenelu un tikpat bezcerīgo Čārlza Tamerlija viņai veltīto pielūgsmi, rādot Džūlijas dēla Rodžera patieso nepatiku pret šo liekulības pasauli. Tas ir pamatīgi sagatavots pamats atzinumam, ko filmas beigās pasaka pati Džūlija – ka īstais teātris ir dzīve, ka tajā, ko sauc par teātri, uz skatuves ir daudz vairāk patiesības un īstu jūtu. Cik sarežģīti dzīvot, kad glābiņš ir teātris, bet dzīve – bezjēdzība un absurds.