Eimija un Izabella

Septiņdesmito gadu sākums. Kāda maza pilsētiņa. Izabella strādā par sekretāri, viena audzina meitu. Tuvu draugu viņai maz – tikai divas kolēģes, ar citām darba biedrenēm attiecības īsti neveidojas – tās ir pārlieku aizņemtas, apspriežot un vērtējot notikumus citu dzīvē. Izabellas meita Emija jau pusaudzes gados. Cilvēka dzīvē tas ir laiks, kad interese par dzīves solījumiem rada vēlēšanos iegūt vai baudīt kaut ko no tā, kas katram būtu lemts. Emijai tāds solījums šķiet iekāre matemātikas skolotāja Robertsona acīs… Kad Izabella uzzina par notikušo, viņai liekas, ka pasaule sabrūk. Turklāt iedarbojas "miestiņa informācijas sistēma" – visi par visiem visu zina. Kolēģes izbauda jauno ziņu un cenšas pret Izabellu izturēties īpaši laipni, kaut attieksme ir pazemojoši augstprātīga, kā jau pret apkaunotu, aptraipītu radījumu. Sāpes par meitu, savu izmisumu, sakāpinājusi niknumā, Izabella vērš pret meitu…Tā viņas noslēdzas, katra savu rūgto pārdzīvojumu pasaulē. Tā varētu palikt svešas. Glābj kāds drosmīgas atklātības brīdis…