Dārzi rudenī

Kurš varētu iedomāties, ka ministrs Vensans nonāks uz ielas? Pakalpojumi, kurus viņš veica nācijas labā, ir visai nozīmīgi: jaunībā viņš bija biologs un izgudroja nemanāmu, bet efektīvu masu iznīcināšanas ieroci: ģenētiski modificētus kukaiņus, kuri izraisa krampjus blusām un lapsenēm-slepkavām. 30 gados viņš jau kļuva par Zinātņu akadēmijas locekli. Lai neitralizētu viņa izgudrotāja talantu, viņu ieceļ par lauksaimniecības ministru. Viņš pārvēršas vecā īgņā, viņam jau ir pāri sešdesmit un viņš atdusās uz lauriem.
Viennozīmīgi, ka viņam ir ienaidnieki, kuri pacietīgi rok viņam kapu. Viss sākas ar labi pārdomātām akcijām: kliedzieni, protesti, niknas uzstāšanās, apjukušas maurojošas govis, aitas un pīles, mēsli, izkaisīti bulvāros, traktori ... Pūlis vienmēr domā, ka nākamais vadītājs būs labāks par to, kuru viņi iedomājas labi pazīstam. Iespējams viņiem ir taisnība, jo Teodoruss, Vensana sāncensis, pilns entuziasma, enerģijas un ideju. Šis taisnprātīgais cilvēks sēž darzā zem koka, sekotāju ielenkts: neliela auguma, lielu vēderu un īsiem locekļiem. Viņš lasa, pārlasa, izlabo un paraksta uzsaukumus, deklarācijas, piedāvājumus, programmas... Aiz dārza žoga ir dzirdami dumpīgā un apņēmīgā pūļa kliedzieni. Tas vēlas redzēt pārmaiņas, tā troksnis pielīdzināms Vagnera mūzikai, Bethovena devītai simfonijai!
Vensans atrodas savā kabinetā. Logi ir aizvērti, bet viņš dzird pūļa troksni. Tā lozungi ir nežēlīgi un kategoriski: tās ir beigas. Vensans parakstās par aiziešanu...