Vilkaču mantiniece

Ilonas Leimanes romāna "Vilkaču mantiniece" ekranizācija.
Filmas darbība norisinās 19.gadsimta 80.gados. Starp divām zemnieku sētām – Dievlodziņiem un Vilkačiem – valda ļoti naidīgas attiecības. Naida cēlonis ir nekas cits kā skaudība, jo Vilkaču ļaudīm vienmēr viss padodas labāk nekā kaimiņiem.
Savulaik,neatstājot pēcnācējus, nomirst pēdējais Vilkaču saimnieks. Testamentā visa mantība tiek novēlēta attālai radiniecei Alīnei Salnai, par kuras esamību neviens neko nezina. Izrādās, ka Alīne viena pati mitinās nabadzīgā zvejnieku būdā, jo vecāki ir miruši. Jaunajās mājās viņa ierodas ar lielu apņēmību sargāt iepriekšējo paaudžu sastrādāto labumu un ar savu darbu vairot to. Pamazām viņa atskārš, ka Vilkači ir savādākas mājas un citi ļaudis no tām vairās un pret Vikaču ļaudīm izturas ar aizdomām un pat naidīgi. Arī Alīne kā ienācēja tiek uzskatīta par burvi un raganu (cilvēku tumsonība, māņticība un aprobežotība).
Alīnē ieskatās Dievlodziņu dēls Andrejs un abi viens otrā samīlās. Vecais Dievlodziņš, mēģinādams izdedzināt kaimiņu bites, nodedzina gan „Dievlodziņus”, gan „Vilkačus”. Viss gadu simtiem krātais un veidotais ir sadedzis. Vecais Dievlodziņš nomirst un Alīne ar Andreju kopīgi sāk jaunu dzīvi – bez skaudības un naida.