Slavenība

Filma ataino to pasauli, kurā mīt slavenības: kinozvaigznes, lielie grāmatu izdevēji, modes mākslinieki un televīzijas zvaigznes. Viņu attieksmi pret dzīvi un savstarpējās attiecības.... Vūdijs Allens jau bija uzņēmis 27 filmas, katrā no tām uz ekrāna projicējot savu alter ego, proti, garlaicīgu joku stāstītāju un neirotiķi, kuram neveicas attiecībās ar sievietēm un karjeru un par kuru visi vienmēr pavīpsnā, jo, sak, ko gan ar tādu neveiksminieku var padarīt? Vai nu jāizdomā vēl nedzirdēti joki, vai jāsamierinās ar skaudro patiesību, dodoties rīta riksī pa Ņujorkas Centrālparku vai apmeklējot kārtējo ballīti un līdz nemaņai sadzeroties. Šāds liktenis V. Allena 1998.gada filmā Slavenība piemeklē divus varoņus: tīņu elku un kinozvaigzni, ko atveido Leonardo Di Kaprio, parodēdams pats savas gaitas pēc Džeimsa Kamerūna asarainajā melodrāmā Titāniks iegūtās slavas, un augstākās sabiedrības žurnālists Lī Saimons, kura lomā iejuties izcilais britu aktieris un Šekspīra daiļrades zinātājs Kenets Brenags, gandrīz identiski iekļaujoties paša Allena žestu valodā un mūždien propagandētajā mākslinieciskajā intelektuālismā, kā arī pilnīgi apguvis viņa runas veidu. Lī ir vīlies visā – nupat kā izšķīries no sievas, jo klases salidojumā beidzot sapratis, ka dzīvei, kāda viņam bijusi, nav nekādas jēgas, tāpēc nu meties izaicinājumos: ballītēs, supermodeļu meklējumos un ķēries pie grāmatu rakstīšanas, kas viņam reiz sagādās slavu kā kādas kinofilmas scenārija pamats. Arī attiecībās ar sievietēm – bijušo kundzi, redaktori Boniju un nepakļaujamo Nolu – viņam ir krietni jāpiestrādā, lai nepieļautu jau pieļautās kļūdas, taču Lī katru reizi iekāpj tajā pašā upē, no kuras viņš nupat ar pēdējiem spēkiem izrāpies... Un tā notiek ar visiem filmas varoņiem, kas, vismaz piecpadsmit minūtes izgaršojuši slavas saldmi, nu sevi pieskaita augstākajām aprindām ar tikai slavenībām piemītošiem tikumiem un netikumiem, untumiem un atvēzieniem, tajā pat laikā tā arī neapgūstot prasmi nošķirt publisko tēlu no vienkāršās „personības x”... Vūdijs Allens jau sen pārsniedzis 60, taču viņa filmās apbrīnojamā kārtā sadzīvo viegls sarkasms par opīšu ikdienu un jauniešu trakulībām, moralizēšana un viegls pedagoģisks piesitiens, kas viss apliets ar biezu melnā humora mērci. Ļoti piparotu - kā jau ebrejiem pienākas, un kino Mekas sirdij ļoti atbilstošu, jo režisors, kura vārds ar kino tiek saistīts kopš 1960.gadu beigām, labi zina, par ko ar skatītājiem runāt un kā atklāt to pasauli, ko ārpusē esošie redz tikai prožektoru staru gaismā. Kā arī - kā runāt par tēmām, kas vienmēr skaitās tabu: sekss, narkotikas, reliģija un politika... Turklāt, kārtējo reizi atļaujoties ironizēt par visiem un visu, Vūdijs Allens filmu sāk un beidz ar frāzi „palīgā!!!” Protams, to visu – arī kā otrā plāna aktieri par simbolisku samaksu – ir piekrituši spēlēt aktieri ar Holivudas zvaigznājā sen ierakstītiem vārdiem, jo tāds kā manierīgais Allens ir tikai viens vienīgs: izcilu dialogu un haosa, erotisku peripetiju un cilvēcisko kaislību meistars, kurš uz sadarbību pierunājis arī nepārspējamo zviedru kinoklasiķa Ingmara Bergmana operatoru Svenu Nikvistu.