Sejas, ciemi

Anjēzi Vardu mēdz saukt par franču kino “jaunā viļņa” vecmāmiņu un franču jaunā viļņa pionieri. Anjēze Varda saņēmusi vai visus augstākos kino apbalvojumus - “Sudraba lāci” Berlīnē par filmu “Laime” (“Le Bonheur”, 1965), “Zelta lauvu” Venēcijā par “Bez pajumtes, ārpus likuma” (“Sans toit ni loi”, 1985), Eiropas Kinoakadēmijas balvu par filmu “Vācēji un vācēja” (“Les Glaneurs et la glaneuse”, 2000), franču “Cēzaru” par filmu “Anjēzes pludmales” (“Les Plages d’Agnès”, 2008), Kannu festivāla “Zelta aci” par filmu “Sejas, ciemi”.
Fotomāksliniekam JR galerijas šķiet par šauru, viņš iedveš dzīvību namu ārsienās, aklos mūros, aplīmēdams tos ar portretiem, milzīgiem melnbaltiem attēliem.
2015.gadā satiekas divas krasi atšķirīgas personības un sāk strādāt kopā. Viņi apceļo Francijas ciemus, sastop cilvēkus, fotografē viņus un turpat mazpilsētas ielās vai lauka vidū izlīmē palielinātos uzņēmumus. JR un Varda satiek strādniekus, laukkopjus, pārdevēju, kalnračus. Anjēze Varda vēlas redzēt JR acis, ko slēpj saulesbrilles tāpat kā slavenajam jaunā viļņa režisoram Žanam Likam Godāram. Sava nama durvis viņš tomēr neatver...