Roma - atvērta pilsēta

Bēgot no gestapo, atbrīvošanas kustības vadītājs Marčello paslēpjas pie senas paziņas, ko atveido izcilā itāliešu aktrise Anna Manjāni. Kad sievieti nogalina, viņš pārvācas pie Marijas, kura to nodod vāciešiem kopā ar Aldo Fabrizi atveidoto mācītāju. Roberto Roselīni filma „Roma – atvērta pilsēta” ir viena no visu laiku izcilākajām filmām, kuras nozīmīgums vēl joprojām ir nepārspēts un kuras scenārija autoru vidū bija tad vēl tika iesācējs Federiko Felīni. Kā viena no pirmajām itāļu neoreālisma pērlēm, Roberto Roselīni drāma kļuva par šī stila ietekmīgu piemēru, kas arīdzan ir pirmā Eiropas filma, kura tika demonstrēta Amerikā pēc II Pasaules kara un bija par iemeslu vēlākajām kopprodukcijām, kā arī itāliešu kinoveidotāju pieplūdumam Holivudas studiju garajos gaiteņos. Politiskajā vēstījuma ziņā tieši „Roma – atvērta pilsēta” vēl joprojām nes nepārspējamas drošsirdības karogu. Filmas scenārijs tapa 1943.-44. gadā, kad Romu bija okupējuši vācieši. Roberto Roselīni slepus uzsāka filmēšanu, izmantodams sen mēslainē izmestus, taču vēl neizmantotus filmu ruļļus, kas liedza ierakstīt skaņu. Daudzi viņa un filmas idejas atbalstītāji bija iesaistīti atbrīvošanas cīņās, kas uz ekrāna notiekošajam piešķir daudz lielāku ticamības efektu. Ar raupjo, dokumentālajam stilam atbilstošo faktūru, vairāku slāņu stāstiem, kas tikai beigās savijas vienā, un aktiersastāvu, kurā savu vietu atraduši gan amatieri, gan profesionāļi, kuri nekādā gadījumā nelīdzinās uzpostām filmu zvaigznēm, „Roma – atvērta pilsēta” ir viena no daudzajām pēckara Itālijā tapušajām drāmām, kas atklāj drūmu, pesimistisku vidi un kas tā laika pasaules kino kontekstā iemantoja nedalītu uzmanību, izkonkurējot Holivudas mākslīgās pasakas. Fokusējoties uz ikdienas vienkāršo dzīvi un šķietami neizteiksmīgiem varoņiem, neoreālisti šķetināja nabadzīgo iedzīvotāju problēmas un atklāja sociālās problēmas, kas vēlāk ietekmēja tādus kino ģēnijus kā Džonu Kasavītesu, Mārtinu Skorsēzi, Robertu Oltmenu un Spaiku Lī.