Notvert slepkavu

Sirsnīgs draugs, izpalīdzīgs kaimiņš, korekts darījumu cilvēks, labsirdīgs tēvocis, kam patīk izklaidēt bērnus…un tā var atrast vēl ne vienu vien labu īpašību, lai raksturotu Džonu Veinu Geisiju. Skatoties filmu, tuvāk iepazīstot šo sirsnīgo un atsaucīgo diža auguma vīru, tieši to arī nākas darīt – ar izbrīnu vērot Džonu Geisiju, jo visas viņa izpausmes rada tik gaišu tēlu…Patiesībā Geisijs ir sērijslepkava, kas bez žēlastības vardarbīgi izmanto un nogalina pusaudžus un jaunus vīriešus, viņa upuru skaits pārsniedz trīs desmitus…Kārtējais upuris ir kāds piecpadsmitgadīgs puisis, kas meklējis darbu, un tā pagadījies Geisijam “ pa ķērienam”. Tagad nelaimīgie vecāki meklē palīdzību policijā. Viņiem līdzi bez vēsts pazudušā dēla ģīmetne. Filmas notikumu gaitā šī fotogrāfija būs redzama atkal un atkal, arī citas, kurās redzamie jaunekļi pazuduši… Citā gadījumā nebūtu godīgi atklāt vainīgo, lai nezustu intriga, bet šajā reizē notikumus un attiecības veido psiholoģiska cīņa, spēle “ kurš kuru”, kad pretinieki viens otru zina, turklāt Geisijs izaicinoši turpina izlikties, ka viss notiekošais viņu neskar, savukārt policija seko Geisijam uz katra soļa, jau pamatīgi izpētīta visa viņa darbība, tagad galvenais – meklēt cēloņus un sakarības, lai paredzētu un novērstu jaunus noziegumus. Ar katru brīdi, ar katru soli vienā vai otrā pusē situācija kļūst spraigāka, jo - izsekošana atklātāka, slēpšanās un māņu gājieni – izaicinošāki…Sekojot filmas notikumiem, vērojot cilvēkus, veidojot savu attieksmi pret to visu, nemaz nav mazsvarīgi zināt, ka sižeta pamatā ir fakti, ka Džons Geisijs ir reāla persona, ka jaunekļi, kuru dzīve aprāvusies slepkavas patoloģisko tieksmju dēļ, savulaik patiešām dzīvojuši… Sava liela nozīme ir arī aktieriem, kuri darbojas filmā, jo tajā risināto psiholoģisko cīņu tieši viņi padara īpaši spraigu un pārliecinošu.