Mirušo dzejnieku biedrība

Ņujorka.1959. gads. Skola, kur mācās priviliģētu ģimeņu dēli. Mācību gada sākumā katrs tētis un māmiņa savu lolojumu nodod drošās rokās, zinot, ka viņus pienācīgi sagatavos dzīvei. Vismaz tā viss ir paredzēts. Vienīgi – angļu valodas skolotājs ir kā no citas pasaules. Džons Kītings iegājis literatūras pasaulē, tur saticis un iepazinis cilvēces dižgarus, prot baudīt viņu domu brīvību, plašumu, ko paver atziņas un atklāsme. Pa šo ceļu viņš vada arī savus audzēkņus, liekot viņiem iepazīt sevi, atklāt savas spējas un spēkus, izbaudīt paļāvību, ko dod uzticēšanās un uzticība. Domāt par pasaules plašumu un nākotnes iespējām. Domāt ne ar aprēķinu, bet jūtot brīvības baudu. Kā apliecinājumu savai spējai izprast un cienīt gara brīvību un tradīcijas puiši nodibina "Mirušo dzejnieku biedrību". Ar īpašām savstarpējām attiecībām, ar rituāliem. Tas ir pārdrošs mēģinājums izlauzties no sava laika nosacījumiem, no sabiedrībā valdošajiem pieņēmumiem. Attiecīgi reaģē gan skolas vadība, gan vecāki, jo jūt apdraudētu savu ietekmi… Reaģē kategoriski un nežēlīgi…