Libērija dzelzs lēdija

Pilsoņu karš Libērijā ilga četrpadsmit gadus. Tas nozīmē četrpadsmit gadus posta: asinsizliešana, saimniecības sabrukums, bezcerība. Beidzot tautas dzīvē iezīmējas pozitīvas pārmaiņas. 2006. gada 16. janvārī notika Libērijas prezidentes Elenas Džonsones-Serlīfas inaugurācija. Viņa ir pirmā sieviete, kas Āfrikā demokrātiskā ceļā ievēlēta par valsts vadītāju. 2005. gada novembrī viņa uzvarēja prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, apsteidzot favorītu futbolistu Džordžu Vū. Savā runā pēc vēlēšanām viņa teica: „Mēs zinām, ka jūs balsojāt par pārmaiņām, par mieru, drošību un stabilitāti, par jūsu un valsts labklājību, par atlabšanu un mērķtiecīgu valsts vadību.” Lai saglabātu mieru un nodibinātu demokrātiju, tiesiskumu un kārtību savā valstī, jaunajai prezidentei jāsastopas ar daudziem izaicinājumiem. Jau kopš 1980. gada valsts apvērsuma šo zemi vārdzina nestabilitāte un vardarbība. 1998. gadā sākas pilsoņu karš. Šajos četrpadsmit kara gados tiek pārkāptas cilvēktiesības, iedzīvotāji masveidā pārvietojas, izjūk sociālās un ekonomiskās struktūras. Viss reģions destabilizējas. 1990. gadā varu sagrābj Čārlzs Teilors. 1997. gadā viņu ievēlēja par prezidentu, taču viņa vardarbīgās metodes izraisa plašus nemierus. Tāda ir valsts un tāda ir tauta, ko saņēma jaunā prezidente. Sešdesmit septiņus gadus vecā atraitne, četru bērnu māte Elena Džonsone–Serlīfa: sieviete ar „dzelzs lēdijas” slavu, ir Vienotības partijas līdere, pēc izglītības - ekonomiste, strādājusi gan starptautiskajā publiskajā administrācijā, gan privātajā sektorā, vienlaicīgi veidojot arī savu politisko karjeru. 1979. gadā viņa tika iecelta par Libērijas finanšu ministri.