Fanija un Aleksandrs

Lai gan Bergmans visās filmās ir iekļāvis kaut ko no savas dzīves, Fanija un Aleksandrs bija pirmā neslēptā autobiogrāfiskā Ingmara Bergmana filma. Cauri filmai Bergmans attēlo vairākas savas jaunības epizodes, attēlojot tās caur paša radīto Ekdālu ģimeni. Aleksandrs, režisora pārveidotais “es”, pirmo reizi tiek parādīts kā 10 gadus vecs zēns jautrās un neformālās radinieku un kalpotāju Ziemassvētku svinībās. Fanija ir Aleksandra māsa. Viņi abi cieš no emocionāla pagrimuma, kad viņu nesen par atraitni kļuvusī māte apprecas ar aukstu un neaizsniedzamu garīdznieku. Pēkšņi zaudējot sev pierastās ērtības un atbrīvoto ģimenes gaisotni, Fanija un Aleksandrs nespēj paciest savu bērnību. Bērnu vecāmāte “nolaupa” Faniju un Aleksandru, lai sniegtu tiem to pirmo mīļumu un pieķeršanos, kas tiem tika veltīti pēc tēva nāves. Šīs Fanijas un Aleksandra attīrīšanas no tumšajiem elementiem sekas ir netīša (bet apsveicama) patēva nāve.
Šis ir viens no Bergmana ievērojamākajiem sasniegumiem, un iespējams tā ir arī vispopulārākā un pieejamākā viņa filma, jo tā ir par Bergmana mīļākajām tēmām: psiholoģisko spīdzināšanu un garīgo apmulsumu humānistiskā un dzīvi atbalstošā kontekstā. Nominēta sešām Akadēmijas balvām Oskars, tai skaitā par Labāko režisoru un Labāko oriģinālscenāriju. Fanija un Aleksandrs ieguva četras balvas, tai skaitā par Labāko ārzemju filmu, Labāko operatoru Bergmana ilggadējajam partnerim Svenam Nikvistam, un Labākajiem kostīmiem un Labāko māksliniecisko noformējumu.
Trailer: http://http://www.youtube.com/watch?v=IkszXVEUHco