Eiforija

Viņi redzēja viens otru tikai vienreiz. Kāzu reibumā. Viņu acu skatieni sastapās, un tas notika. Tas, ko viņi nekad nezināja, tas, ko viņi nevar aptvert, saprast, notika. Tagad viņi nevar dzīvot, elpot viens bez otra. Gluži kā varena upes straume, spēcīgs kosmisks magnēts ar nepārvaramu varu vilina, valdzina, velk vienu pie otra. Viņi vairs nepieder sev, ģimenei un draugiem. Viņa dzīvoja kopā ar vīru. Viņš bija vecāks, viņa vēl ir skaista un jauna. Viņiem bija maza meita un nikns suns. Vai bija mīlestība?
Un kaut kur dzīvoja viņš, ar izdedzinātiem, līdzīgi stepju zālei, linubaltiem matiem un caururbjoši zilām kā dienvidu debess acīm. "Ko tagad darīt? - Es nezinu..." Viņš zina. Vīrs. Viņš nav nikns vai dumjš. Viņš ir tāds, kāds ir. Vienkārši dzīvo. Ko darīt, kad suns nokoda meitai pirkstu? Nogriezt pirkstu, nogalināt suni. Sieva aiziet projām no mājām? Nodedzināt māju. Ko darīt, ja sieva aiziet pie cita? To arī viņš zina...