Džezā tikai meitenes

Mūziķi Džo un Džerijs, savām acīm redzējuši mafijas izrēķināšanos ar «citādi domājošajiem», ko kājas nes pamet pilsētu, taču ir problēma – vīriešu dzimuma orķestranti nevienam nav vajadzīgi, tādēļ abi kļūst par pievilcīgām lēdijām Džozefīni un Dafni. Ieradušies stacijā, no kurienes vilciens viņas un vēl bariņu laimīgo aizvedīs tālēs zilajās, abas dāmas novērtē situāciju: visapkārt ir pievilcīgas sievietes, bet viņi – vīrieši nevarēs laist vaļu saviem hormoniem! Un tad parādās Merilina – Saldumiņš ir Monro atveidotās sievietes vārds šajā filmā. Džerijs – Dafne, skatoties uz vienu no visseksuālākajām pasaules kinovēstures aktrisēm, saka: «Vai tu redzējies? Paskaties, KĀ viņa kustas!!! Kā nobriedis pumpurs pavasarī! Droši vien dzinējs iemontēts pavisam citā vietā. Es taču teicu, [sievietes] ir pavisam cits dzimums!» Kopā ar pārējām orķestrantēm abi negantnieki dodas turnejā uz saulaino Floridu, pa kluso tukšodami alkohola pudeles (bija «sausais likums») un šķendēdamies par likteni – apkārt tikai sievietes, bet viņiem jātēlo izprotošas un uzticamas draudzenes... Protams, abi ir iemīlējušies Saldumiņā, taču naivā dāmīte pat nemana uz sevi vērstos, iekāres pilnos skatienus, kas attiecīgi vācu emigrantam un režisoram Billijam Vailderam ļauj izspēlēties no visas sirds: pārpratumi seko viens otram, pikantas situācijas mijas ar komiskiem skečiem, līdz beigu beigās – laimīgs atrisinājums, ko noslēdz vēl kāda bieži citēta frāze: «Neviens nav ideāls...»