Dižais skaistums

Kannu festivāla konkursa programmā rādītā filma „Dižais skaistums”, kas izraisījusi lielu prieku kinematogrāfiem un vēlmi, lai tā nebeigtos, atgādina Federiko Fellīni (Federico Fellini) „Saldo dzīvi” (it. „La Dolce Vita”, 1960.g.), bet slavenākie pasaules kino kritiķi pat nevairās to dēvēt par atmiņā paliekošāko festivāla filmu.
Džeps Gambardella (aktieris Toni Servillo) – apātisks un vīlies 65 gadus vecs rakstnieks un žurnālists, gandrīz vai pirms pusgadsimta izdota veiksmīga romāna autors, kurš mehāniski pieņem viņam veltītos komplimentus. Viņš – sirms bagātnieks – intelektuālis, ekscentriskas augstākās sabiedrības ballīšu „lauva” un Romas naksnīgās dzīves veterāns, kas spēj džentlmeniski asistēt sievietei un uzslavas cienīgi izteikt līdzjūtību bērēs. Ciniski? Varbūt. Taču sirdī Džeps ir nemirstīgs ideālists un sapņotājs, kas ievilkts lielajā dzīves skaistuma, bet ar bezjēdzību un tukšumu piepildītā virpulī.
Viņa greznajā dzīvoklī, no kura paveras skats tieši uz Kolizeju, pulcējas bohēmas pārstāvji un Romas elite, bet, piedaloties nebeidzamajās ballītēs un mūsdienu mākslas performancēs, Džeps izvēlas ietekmīgu un tukšu personību parādes novērotāja pozīciju. Nerimstošās kņadas ielenkumā vīrietis mēģina saprast, kādēļ jau vairākus gadu desmitus nav uzrakstījis otro grāmatu, un cenšas atrisināt mokošo personīgās dzīves dilemmu.
Reibinošajā, Mūžīgās pilsētas skaistumu slavinošajā filmā netrūkst Fellīniskās groteskas, augstāko slāņu tukšumam veltītās kritikas un gandrīz vai karikatūrai atbilstošu ballīšu kadru, kas savijas ar intelektuālām diskusijām.