Bīstamie prāti

Luenna Džonsone savulaik kalpojusi jūras kājniekos. Var domāt, ka nav nekāda vārgā sieviete. Tomēr ir brīdis, kad viņa atkāpjas… Pēc vīra nāves Luenna nolemj strādāt par skolotāju. Priekšstats ir tāds: klasē rātni sēž skolēni, bet viņu priekšā - mierīga, zinoša, pārliecināta skolotāja. Jauniņajai iedod visgrūtāk audzināmo klasi. Kad Luenna pirmo reizi ieiet savā klasē, ellīgu ņudzekli tur sacēluši pieauguši cilvēki. Tā vismaz izskatās. Jauno skolotāju sākumā nemaz nepamana, tad viens otrs gan ierauga, bet tiem galvenais – izrādīties, muļķoties, likt saprast, ka viņiem tāda skolotāja bijusi nebijusi… Luenna aizbēg no klases, kliedzienu un izsmiekla pavadīta. Pēc pārdomām un sevis pārliecināšanas viņa atgriežas. Ne vairs korektā kostīmiņā, bet ādas žaketē. Sīksta un apņēmīga, lai soli pa solim tuvinātos klasei. Vispirms – lai viņu pamanītu, tad - lai uzklausītu, vēl pēc tam - lai censtos saprast... Bet jāsāk ar to, ka pašai Luennai jāsaprot jaunieši, ar kuriem viņai jāstrādā. Jāiepazīst. Lai patiešām saprastu.