Āda, kurā es dzīvoju

Kopš viņa sieva guva apdegumus autoavārijā, Dr. Roberts Ledgards, ietekmīgs plastiskais ķirurgs, ieinteresējies par jaunas ādas izveidošanu, kas palīdzētu sievu glābt. Pēc divpadsmit gadiem viņam izdodas savā laboratorijā izstrādāt ādu, kas ir jutīga pret glāstiem, taču kalpo par vairogu kā pret ārēju, tā iekšēju agresiju, kam pakļauts mūsu lielākais orgāns. Lai to panāktu, viņš izmantojis šūnu terapijas sniegtās iespējas. Papildus gadiem, kas pavadīti pētījumos un eksperimentos, Robertam nepieciešams izmēģinājumu trusītis cilvēka veidolā, līdzzinātājs, un sirdsapziņas pārmetumi te ir lieki. Sirdsapziņas pārmetumi gan viņam nekad nav sagādājuši grūtības, tie vienkārši nav viņa dabā. Marilija, sieviete, kura gādājusi par viņu kopš dzimšanas brīža, ir viņa uzticamākā sabiedrotā. Un kas attiecas uz izmēģinājumu trusīti...
Ik gadu dučiem abu dzimumu jauniešu pazūd no mājām, nereti - sekojot savai gribai. Vienam no šiem jauniešiem nāksies greznajā savrupmājā “El Cigarral” satikties un dalīties ar Robertu un Mariliju un ne gluži aiz brīva prāta.